Skaista kā princese izskatījās Pārsliņa, kad sabrauca kāzinieki. Priecājās radi, vēlēja laimes, slavēja jaunā pāra skaistumu un saderību, bet tikai Pārsliņa nejuta savu sirdi straujāk iepukstamies, kad, visiem pie galda saucot «Rūgts! Rūgts!», viņas mutei pieskārās Ziemeļa aukstās lūpas.

—    Es nespēšu viņu mīlēt, — Pārsliņa nopūtās tik klusi, ka to dzirdēja tikai viņas māte.

—    Nebūs manai meitiņai laimes, — baigā nojautā iedrebējās mātes sirds.

Kad dzīres jau sita augstu vilni, jaunais vīrs uz­sauca brālim Dienvidam, lai tas uzspēlējot kādu dejas meldiju. Un Dienvids nosēdās uz mākoņa malas, iz­ņēma no azotes savu stabuli un sāka spēlēt. Maiga melodija dūdoja un vijās, un Pārsliņa izgāja dejot. Viņa griezās un virpuļoja, piesizdama savu sidraba kurpīšu skanošos papēdīšus, bet aušīgais dieveris Austrums sita plaukstas un smējās. Tikai skumjais Rie­tums sadrūma arvien vairāk, līdz sāka raudāt, atspiedis galvu pret tēva plecu.

—    Māris dēls, kāpēc tu raudi tik jautrā brīdī? — neizpratnē jautāja tēvs.

—    Es gribu zināt, kāpēc tu Pārsliņu ieprecināji brā­lim, nevis man? Kāpēc man nebūs tik skaistas sievas? — šņukstēja Rietums.

Tagad arī Dienvids pacēla savas zilās acis pret Pār­sliņu un tās sastapās ar jaunives dzirkstošo ska!ienu. Dienvida stabule sāka skanēt vēl maigāk, iā dziedāja tikai Pārsliņai, un Pārsliņa dejoja tikai Dienvidam. Sniegamāte zem galda paslepus lauzīja rokas, jo kas gan notiks, kad to pamanīs niknais un straujais Zie­melis.