«Meitiņ, meitiņ, valdi savu sirdi!» Sniegamāte čukstoši lūdzās, kad Pārsliņa virpuļoja viņai garām.
Bet kas vairs var savaldīt sirdi, kad tajā pamodusies mīlestība? Vai Pārsliņa būtu spējusi to, ko nespēj cilvēki — ne jauni, ne veci, ne muļķi, ne pasaules gudriel
Varbūt Ziemelis, aizņemts sarunā ar Sniegatēvu, nebūtu nekā pamanījis, ja skaudīgais Rietums nepie- grūstu viņam pie sāniem un, ļauni ņirgdams, nepateiktu:
— Tava Pārsliņa tūlīt izkusīs brāļa Dienvida karstajos acu glāstos …
Bija to dzirdēt Ziemelim! Niknumā zvērodams, viņš trieca dūri pret galdu un uzkliedza Dienvidam:
— Bāz azotē savu stabuli, vai arī es to salauzīšu!
Mūzika ir tramīga kā putns. Stabule apklusa, un
Pārsliņa samulsusi raudzījās Dienvida zilajās acīs, it kā jautādama, vai tiešām viņa mīlas pieticis pavisam īsam mirklim.
Viņa attapās tikai tad, kad Ziemelis uztrūkās kājās un ierēcās:
— Neaizmirsti, ka tu esi mana sieva, un tu, brāli Dienvid, neaizmirsti, ka tā r.av tava sieva! Un tagad, Pfirsliņ, tu dejosi pēc manas stabules!
Ziemelis ielika pirkstus mutē un iesvilpās tik griezīgi, ka visiem drebuļi izskrēja caur kauliem.