Beigusi dejot, Forsteriāna teica tēvam:
— Mans tēvs, es gribētu visu mūžu dziedāt un dejot, lai iepriecinātu ļaudis.
— Oi boi, mans bērns, »— tēvs nogrozīja galvu. — Tu esi nabaga meitene, un tev nebūs ne zīda tērpu, ne dārgu plīvuru, lai varētu dejot.
Hamids pagrieza zirgu atpakaļ un, nogaidījis, kad meitene ar tukšajiem pusdienu traukiem devās mājup, sagrāba to un aizveda uz savu pili.
Viņš ieslodzīja Forsteriānu istabā, kur jau simt tādas pašas skaistas meitenes darināja paklājus. Tagad Forsteriānai no ausmas līdz rietam bija jākvern putekļainā, puskrēslainā istabā un jāstrādā apnīkstošs, nogurdinošs darbs. Meitenes nevienu brīdi neredzēja sauli, nedzirdēja putnu dziesmas, jo biezie mūri un aizslēģotie logi viņas turēja savā cietumā.
Drūmā nospiestībā pagāja vasara, pienāca un aizritēja rudens un ziema. Bet uz pavasara pusi Forsteriānu pārņēma tādas ilgas pēc kalniem, pēc burbuļojošiem strautiem un putnu dziesmām, ka viņai gribējās mirt, ja neizkļūs brīvībā.
Viņa piegāja pie loga un pa mazo spraudziņu paraudzījās lejup. Viņa redzēja, ka zem loga ir nobērti sadauzīti stikli, un tas bija darīts ar nolūku, lai meitenes sagraizītu kājas, ja kādai izdotos atraut logu un bēgt.