— Ak, stāsti jel, es jau aizturu elpul — mazliet nepacietīgi iesaucās Sniegpulkstenīie.
— Tad klausies. Priekš tūkstošiem gadu kādā Zerav- šanas kalnāja ieplakā dzīvoja aitu gans Sabirdžans. Dzīvoja lielā nabadzībā, jo aitas, ko viņš ganīja, nepiederēja viņam pašam, bet bagātajam Hamidarn. Sa- birdžanam piederēja tikai divas stipras rokas, paša taisīta stabule un septiņas mazas, melnmatainas meitenes, no kurām jaunākajai viņš bija devis dīvainu vārdu — Forsteriāna. Sabirdžans gan mīlēja savas meitas, bet cik daudz reižu viņas dzirdēja to nopūšamies: «Eh, būtu man bijuši dēli…»
— Kāpēc viņš vēlējās dēlus, nevis meitas? — Sniegpulkstenīte iejautājās.
— Tāpēc, ka dēls ir tēvam spārni, bet meitas… meitas aizprecē svešos ļaudīs, un māja paliek tukša, sirds vientuļa un skumja.
Reiz skaistākā no visām Sabirdžana meitām — desmit gadus vecā Forsteriāna aiznesa tēvam pusdienas. Lai uzjautrinātu nogurušo tēvu, viņa dziedāja tam pašas sacerētas dziesmas un dejoja lēni vijīgas dejas. Dziedot un dejojot Forsteriānas vaigos iekvēlojās rožu sārtums, bet melnajās acīs iezaigojās zvaigžņu mirdzums. Neviena princese nebulu varējusi ar viņu mēroties skaistumā.
Pati nelaime tādā brīdī uzsūtīja kalnos bagātnieku Hamidu, kurš staltā zirgā apjādelēja savus neskaitāmos ganāmpulkus. Ieraudzījis Forsteriānu dejojam, viņš apturēja zirgu un, aizslēpies aiz kizila krūma, nepamanīts nolūkojās daiļās meitenes graciozajās kustībās.