Tāpat viņam izgāja ar krodzinieka puisi, kas patlaban pie Hor- selas tilta slēdza vaļā kroga durvis. Sis viņu noturēja par pasprukušu vājprātīgo un mēģināja, gan bez panākumiem, ieslodzīt drošā vietā. Tas Odžilviju mazliet atskurbināja, un, ieraudzījis dārzā Hender- sonu, Londonas žurnālistu, viņš uzsauca tam pāri žogam un centās runāt tā, lai viņu varētu saprast.

—    Henderson, — viņš sauca, — vai jūs vakar­nakt redzējāt to krītošo zvaigzni?

—    Nu un tad? — Hendersons atjautāja.

—    Tā tagad atrodas Horselas tīrelī.

—    Kungs dievs! — iesaucās Hendersons. — No­kritis meteorīts! Interesanti!

—    Bet tas ir kaut kas vairāk nekā meteorīts. Tas ir cilindrs, mākslīgi izgatavots cilindrs, saprotiet! Un tajā ir kaut kas iekšā!

Hendersons atliecās ar lāpstu rokās.

—    Kas tas ir? — viņš jautāja. Viņš ar vienu ausi nedzirdēja.

Odžilvijs pastāstīja viņam visu, ko bija redzējis. Pagāja kāds brīdis, kamēr Hendersons to aptvēra. Tad viņš nosvieda lāpstu, paķēra svārkus un iznāca uz ceļa. Abi vīrieši steigšus atgriezās tīrelī un atrada cilindru vēl arvien tādā pašā stāvoklī. Bet tagad troksnis iekšpusē bija apklusis, un starp cilindra virsu un korpusu varēja redzēt spožu metāla joslu. Gar tās malu, klusi sīkdams, ieplūda vai izplūda gaiss.

Viņi klausījās, ar nūju viegli padauzīja izdedžu kārtu un, nesagaidījuši atbildes, nosprieda, ka cil­vēks vai cilvēki iekšpusē ir vai nu nesamaņā, vai pagalam.