Un pat tad viņš vēl īsti nesaprata, ko tas varētu nozīmēt, kamēr izdzirdēja apslāpētu čirkstoņu un redzēja melno plankumu palecam uz priekšu par kādu collu. Piepeši viņam atausa gaisma. Cilindrs bija mākslīgs veidojums ar dobu vidu un noskrūvē­jamu galu! No iekšpuses kāds skrūvēja to vaļā!

— Žēlīgās debesis! — Odžilvijs iesaucās. — Tur iekšā ir cilvēks, tur ir cilvēki! Izcepušies līdz nāvei! Mēģina tikt laukā!

Un pēkšņi spējā gara apskaidrībā viņš aptvēra, ka nokritušajam priekšmetam ir kāds sakars ar uzlies­mojumu uz Marsa.

Doma par ieslodzīto radījumu bija tik baismīga, ka Odžilvijs aizmirsa karstumu un steidzās klāt pie cilindra, lai palīdzētu griezt. Taču versmojošā svelme, par laimi, viņu apstādināja, iekams viņš bija paguvis apdedzināt rokas pie vēl arvien kvēlojošā metāla. Kādu mirkli viņš stāvēja neziņā, tad pagriezās, izrā­pās no bedres un skriešus metās uz Vokingu. Tobrīd pulkstenis varēja būt apmēram seši. Viņš satika važoni un mēģināja tam iestāstīt, kas noticis, bet runāja tik nesakarīgi un izskatījās tik mežonīgs (cepuri viņš bija pazaudējis bedrē), ka vīrs nemaz neklausījās un brauca tālāk savu ceļu.