Neizmērojamā pašapmierinātībā cilvēki rosījās pa šo pasauli, noņemdamies ar savām sīkajām darīšanām, nesatricināmi pārliecināti, ka viņi ir radības kungi. Iespējams, ka infuzorijas zem mikroskopa jūtas tāpat. Nevienam pat prātā neienāca, ka Visuma vecākās pasaules varētu apdraudēt cilvēces likteni; pati ideja par dzīvības eksistenci uz tām tika noraidīta kā neiespējama vai neticama. Dīvaini tagad atcerēties šos pagājušo dienu uzskatus. Labākajā gadījumā Zemes cilvēki pieļāva varbūtību, ka uz Marsa mīt citas cilvēkveidīgas būtnes, mazāk attīstītas nekā mēs un gatavas laipni sagaidīt misionāru ekspedīciju. Un tomēr pāri telpas bezdibenim saprātīgi radījumi, kas salīdzinājumā ar mums ir tādi paši kā mēs salīdzinājumā ar primitīviem dzīvniekiem, būtnes ar milzīgu, saltu un nežēlīgu intelektu, skaudīgām acīm vēroja Zemi un lēni, bet noteikti kala savus plānus pret mums. Un divdesmitā gadsimta pašā sākumā sabruka visas ilūzijas.
Marss, kā lasītājam droši vien zināms, riņķo ap Sauli vidēji 140 000 000 jūdžu attālumā un saņem no tās uz pusi mazāk siltuma un gaismas nekā mūsu pasaule. Ja miglāju kosmogoniskā hipotēze ir kaut cik pareiza, tad Marsam jābūt vecākam par Zemi, un mūsu planēta vēl nebija sacietējusi, kad dzīvība uz tā jau sen bija sākusi savu attīstības ceļu. Fakts, ka Marsa masa līdzinās tikai vienai septītajai daļai no Zemes masas, acīmredzot paātrināja tā atdzišanu līdz temperatūrai, kādā var rasties dzīvība. Uz tā ir gaiss, ūdens un viss cits dzīvu būtņu eksistencei nepieciešamais.