Un tomēr cilvēks ir tik iedomīgs un aiz savas iedomības tik akls, ka neviens rakstnieks līdz pat deviņpadsmitā gadsimta beigām netika' izteicis domu, ka uz šās planētas varētu būt tikpat attīstītas saprātīgas dzīvas būtnes kā uz Zemes vai pat vēl pārākas. Cilvēki nesaprata arī to, ka, tā kā Marss ir vecāks nekā mūsu Zeme, ar četrreiz mazāku virsmas platību un atrodas tālāk no Saules, tad dzīvībai uz tā jābūt aizgājušai ne vien tālāk no saviem sākumiem, bet arī tuvāk savam galam.
Nemitīgais atdzišanas process, kas kādreiz kļūs kritisks arī mūsu planētai, mūsu kaimiņu jau ir skāris jo lielā mērā. Marsa fizikālie apstākļi vēl arvien ir visai neskaidri, taču tagad mēs zinām, ka pat tā ekvatoriālajos apgabalos temperatūra dienas vidū ir tik zema kā pie mums visaukstākajā ziemā. Tā gaiss ir daudz vairāk retināts nekā mūsējais, tā okeāni sarukuši un aizņem tikai trešo dalu no planētas vir- ismas; mainoties Marsa garajiem gadalaikiem, uz abiem poliem sakrājas un kūst milzīgas sniega masas, periodiski applūdinot mērenās joslas. Draudošā iznīcība, kas mums vēl ir bezgala tālu, Marsa iedzīvotājiem ir kļuvusi par šodienas problēmu.