— Bliss Trolops no «Morning Sun»… Inspektors Torents piezvanīja man uz redakciju… Cerēsim, tā nebūs parasta ģimenes drāma. Pašlaik mums kā ēst vajadzīgs noslēpumains noziegums. Tāds, kas spētu saviļņot, uztraukt lasītājus, paši saprotat — līdzsvara labad. Nevar taču pieļaut, lai krievu sputņiks aizpildītu visas slejas.
— Tā, tā, no «Morning Sun». Jums veicies, tieši mana avīze.
Puisis likās patīkams. Pelēks tvīda uzvalks, zaļgani pelēks neilona krekls ar sarkanu tauriņveida kaklasaiti. Atklāta, simpātiska, saulē iedegusi seja. Gaiši mati. Nekā uzkrītoša, ja neskaita krokodila ādas kurpes.
— Jo labāk. Ceru, mēs sapratīsimies. — Trolops pakratīja inspektoram roku.
— Tas pilnīgi atkarīgs no jums. Brīdinu — reportieri, kas visur bāž savu nolādēto degunu un tēlo detektīvus, nav manā gaumē. Galvenais — bez izgudrojumiem. Ja rakstīsiet tikai to, ko pastāstīšu, apsolu jums monopoltiesības uz visu informāciju.
Trolopa smaids kļuva starojošs.
— Norunāts!
— Un tagad pie lietas… Deilij, vai esat ko pamanījis?
— Tieši tā! Džentlmeņi, vai kāds no jums te smēķējis?
— Gribēt jau gribēju, — Trolops pasmaidīja. — Bet doktors, paldies dievam, brīdināja, ka jūs man to nekad nepiedotu. Tagad, cerams, drīkst?
Trolops izvilka portsigāru.
Deilijs uzmeta viņam greizu skatienu, tad atkal pievēra acis un ievilka nāsīs gaisu.
— Bet kāds te noteikti smēķējis … Šorīt… Cester- fīldu un … — Deilijs mirkli vilcinājās, — lai velns mani parauj, ja te nav smēķētas īstās «Simon Arzt»! — Pēdējos vārdus viņš izrunāja tik svinīgi, it kā būtu atklājis jaunu Ameriku.