Logam priekšā aizvilkts biezs aizkars. Pie vienas
sienas neuzklāta gulta. Uz tās nevīžīgi nomesta svītraina pidžama. Blakām krēsls ar kārtīgi saliktām drēbēm. Pie otras sienas — skapis. Netālu no loga kaut kas vidējs starp rakstāmgaldu un ēdamgaldu. Uz tā — pelnu trauks, tintes pudele, pildspalva, bloknots. Sienas pilnīgi kailas. Palika iespaids, ka cilvēkam, kas te mitinājies, dzīvoklis bijis tikai pagaidu patvērums.
Mūna skatiens beidzot apstājās pie apgāzta krēsla, kas mētājās starp gultu un logu. It kā novēlies no tā, blakām gulēja pusmūža vīrietis, basās kājas izstiepis pret durvīm. Sastingusī seja pauda izbrīnu. Vīrietim mugurā bija vienīgi rītasvārki. Pašķīrusies uz krūtīm, tie atklāja tumšu brūci. Līdzās līķim gulēja avīze — rīta laikraksta speciālizdevums. Visu pirmo lappusi aizņēma milzīgi kliedzoši burti: «Ap zemeslodi riņķo divi mēneši! Palaists krievu mākslīgais pavadonis!»
Mūns pacēla apdrukāto lapu. Zem tās melnoja automātiskā pistole.
— Palieciet tādā stāvoklī, inspektor! Paldies! — noknikšķēja fotoaparāts, un apmierināta balss paziņoja: — Paraksts zem uzņēmuma: Inspektors Mūns atrod ieroci, ar kuru pastrādāta slepkavība!
Mūns pavērās svešiniekā.
— No kādas avīzes?