PAZAUDĒTĀ SEJA

ALEKSANDRS BEĻAJEVS

Lielā dārzā, eikaliptu birztaliņas vidū, atradās ķī­niešu lapene. Pie šās lapenes tieši pulksten deviņos no rīta pienāca jauns cilvēks baltā flaneļa uzvalkā, plat­mali galvā. Viņa āriene neviļus piesaistīja uzmanību. Ļoti īsas rokas un kājas, nesamērīgi liela galva, prāvas, atkārušās ausis un deguns. Tieši deguns pārsteidza vis- vairak: virsdegune bija iekritusi, deguna gals plats un pat mazliet uzliekts. Visas jaunā vīrieša kustības bija straujas, stūrainas, negaidītas. Par skaistuli viņu nekādi nevarēja nosaukt, tomēr nekā atbaidoša viņa ārienē ne­bija. Gluži otrādi: jaunais cilvēks modināja simpātijas ar neparasti komiskajiem žestiem un mīmiku, bet ar savu ķēmīgumu varēja radīt vienīgi līdzjūtību.

Jaunais vīrietis ar pīles degunu iegāja lapenē un at­radās lifta kabīnē. Lifts dārza vidū varētu pārsteigt jeb­kuru neiesvaidīto, taču jaunajam vīrietim šķitās šī dī­vainā ierīce labi pazīstama. Pamājis ar galvu par atbildi lifta zēna sveicienam, viņš strupi pavēlēja: — Lejā! — un tik izteiksmīgi pameta ar roku, it kā gribētu izdurt zemi cauri līdz pašai peklei. Zēns nenoturējās un īsi iesmējās. Jaunais cilvēks uzmeta viņam bargu skatienu. Tas bija tik smieklīgi, ka zēns iesmējās vēl skaļāk.