— Piedodiet, mister, bet es nevaru, nudien nevaru, — zēns taisnojās.
Misters smagi nopūtās, pacēlis acis augšup, tā izpauzdams padevību liktenim, un atteica:
— Netaisnojies, Džon. Tu esi tikpat daudz vainīgs kā es. Man lemts izraisīt smieklus, tev — smieties par mani … Vai Hofmanis atbrauca?
— Pirms divdesmit minūtēm.
— Un mis Heda Luksa?
— Vēl nav.
— Nu, protams, — jaunais vīrietis īgni atsaucās. Viņa deguns negaidot sāka kustēties uz augšu un leju kā snuķis. Zēns iespiedzās aiz smiekliem. Tobrīd lifts apstājās.
— Nabaga Džons! Vēl piecas minūtes, un es būtu vainīgs pie nevainīga bērna nāves. Nu tavas mokas beigušās. — Un jaunais vīrietis aši izsteidzās no kabīnes.
Viņš izgāja caur platu gaiteni un nonāca lielā, apaļā istabā, ko apgaismoja spēcīgas spuldzes. Ārā, par spīti agrajai stundai, saule jau svilināja, bet šeit bija dzestrs un jaunais vīrietis atvieglots uzelpoja. Viņš aši izsteidzās cauri apaļajai istabai un atvēra durvis uz blakus- telpu. Likās, ka «laika mašīna» būtu viņu mirklī pārsviedusi, no divdesmitā gadsimta uz viduslaiku Vāciju.
Viņa priekšā bija milzu zāle, kuras griesti noslēdzās ar šaurām velvēm. Augsti un šauri logi, augstas un šauras durvis, augsti un šauri krēsli. Caur logu iespiedās saules gaisma, veidojot uz platajām akmens plāksnēm skaidru gotiskā logu ietvara zīmējumu.