—    Labi. — Redzams, viņš pielika neticamas pūles, lai saglabātu pilnīgu mieru, savaldītu savas rokas un kājas un nekustinātu pīles degunu.

—   Heda Luksa! Mis Heda… Es neprotu runāt. Man grūti. Es jūs mīlu un gribu, lai jūs kļūtu mana sieva!

Nodevīgais deguns atkal sāka cilāties un šķobīties. Heda nolaida acis un, valdīdama uzmācošos smieklu vilni, atbildēja iespējami nopietni un mierīgi:

—   Antonio Presto! Es taču jūs nemīlu, jūs to zināt. Un, ja nav savstarpējas mīlestības, kas tad var mūs savest kopā? Komerciāls aprēķins? Tas runā pret tādām laulībām. Spriediet pats. Mans kapitāls un mani ienā­kumi ir vienlīdzīgi jūsējiem. Naudas man nevajag, bet es arī negribu pamazināt savus ienākumus. Laulības ar jums pazeminātu manu izpeļņu…

Presto pasita galvu augšup.

—   Kāpēc?

Luksa, joprojām neatlaidīgi vērdamās grīdā, at­bildēja:

—   Gluži vienkārši! Jūs zināt, ka publika dievina mani. Ap manu vārdu radies zināms kults. Simtiem, tūk­stošiem un miljoniem skatītāju es esmu sievietes skais­tuma un šķīstības ideāls. Taču pielūdzēji uzstāda lie­las prasības savai dievībai. Viņu pielūgsmei jātiek at­taisnotai. Pūlis modri seko jebkuram manas privātās dzīves sīkumam. Kad es parādos uz ekrāna, pašam pē­dīgam ubagam ir tiesības tīksmināties ap mani un pat iztēloties sevi par to varoni, kas iekaros manu sirdi. Un tieši tāpēc es nedrīkstu nevienam piederēt.