Viņa jau bija izkāpusi no vannas, beigusi masāžu un patlaban nodarbojās ar vieglu vingrošanu lielā, četrstūrainā telpā, kas bija apgaismota no griestiem. Starp baltajām marmora kolonām stāvēja lieli spoguļi, kas atspoguļoja Hedu. Flaneļa rīta tērpā, svītrotās biksēs, īsi apcirpta un gludi sasukājusies viņa atgādināja burvīgu zēnu.
— Tonio? Tik agri? — viņa laipni sacīja, ieraudzīdama spogulī, ka Tonio ienāk. Un, turpinādama locīties, pieliekties un izslieties, piebilda:
— Sēdieties! Tūliņ dzersim kafiju.
Viņa nevaicāja, kas atvedis Tonio šeit tik agri, jo bija pieradusi pie Presto dīvainībām.
Tonio piegāja pie lielas, ērtas kušetes, piesēdās uz malas, bet tūliņ uzlēca kājās un sāka mest lielus lokus ap Hedu kā zvērs, kas vajā laupijumu.
— Presto, nestaigājiet, man galva reibst, raugoties uz jums! — Luksa uzsauca.
— Man jāparunā ar jums, — Presto atbildēja, nepārtraukdams savu pastaigu. — Darīšanas, visai nopietnas darīšanas. Bet es arī nevaru runāt, kad jūs šūpojaties un pietupstaties. Lūdzu, apsēdieties uz dīvāna!
Luksa paskatījās uz Presto, pāris lēcienos noskrēja līdz dīvānam un apsēdās uz tā ar visām kājām, pamezdama kurpes uz mozaīkas grīdas. Presto piegāja pie viņas un sacīja: