PAZUDUSĪ ACS
TĀ pagāja gads. Tieši gads, kopš piebraucu pie šīs mājas. Un, tāpat kā pašlaik, aiz logiem sijāja Jļetus, un tikpat skumīgi bērzos trīsēja pēdējās dzeltenās lapas. Apkārtnē nekas, šķiet, nebija mainījies. Toties stipri pārvērties biju es pats. Pilnīgā vientulībā nu svinēju atmiņu vakaru…
Un pa čīkstošo grīdu es iegāju savā guļamistabā un ielūkojos spogulī. Jā, starpība milzīga. Pirms gada no čemodāna izņemtajā spogulī bija redzama skūta seja. Divdesmit četrus gadus veco galvu rotāja sāniska matu šķirtne. Tagad tā pazudusi. Mati gluži vienkārši atsukāti atpakaļ. Dzīvojot trīsdesmit verstis no dzelzceļa, nevienu nevar savaldzināt ar sānisku matu šķirtni. Tas pats sakāms par skūšanos. Virs augšlūpas cieši iesakņojies ūsu skumšķītis, līdzīgs cietai, sadzeltējušai zobu sukai, vaigi kā suseklis, un, ja strādājot ieniezas rokas dilbs, ir patīkami to paberzēt pret vaigu. Tā mēdz būt, ja neskujas trīs reizes nedēļā, bet tikai vienu.
Reiz es lasīju … kur — to esmu jau aizmirsis … par kādu angli, kas nokļuvis neapdzīvotā salā. Sis anglis bijis dīvains vīrs. Salā viņš nīcis, kamēr sākušas rādīties halucinācijas. Un, kad pie salas piebraucis kuģis un no laivas izkāpuši glābēji, vientuļnieks tos saņēmis ar revolvera šāvieniem, noturēdams par rēgiem, par mirāžu tukšajā ūdens klajumā.