Taču angļa seja bijusi gludi skūta. Neapdzīvotajā salā viņš skuvies katru dienu. Atceros, ka jutu sevī dziļu cieņu pret šo lepno Britānijas dēlu. Un, braucot šurp, manā čemodānā atradās gan žilešu sku- veklis ar duci asmenīšu, gan bārdas nazis, gan otiņa. Biju stingri apņēmies, ka skūšos ik pārdienas, jo man te nebūt nav ļaunāk kā neapdzīvotā salā.

Bet reiz — tas notika gaišā aprīļa dienā — es biju iz­licis visus šos angļu jaukumus slīpā zeltainas gaismas joslā un tikko nokopis labo vaigu gludu kā spoguli, kad, smagi mīņādams grīdu kā zirgs, iedrāzās Jegoričs noplī­sušos zābakos un pavēstīja, ka upītes krastā, krūmos pie Saudzējamās joslas, notiekot dzemdības. Atceros, es ar dvieli noslaucīju kreiso vaigu un kopā ar Jegoriču metos laukā. Un mēs trijatā joņojām uz duļķaino, uzplūdušo upīti starp kailajiem kārklu puduriem — vecmāte ar tor- zijas pinceti, marles vīstokli un joda pudeli, es, mežonīgi izvalbījis acis, un aizmugurē Jegoričs. Pēc katriem pie­ciem soļiem viņš pietupēs un lādēdamies raustīja kreiso zābaku: tam bija atlēkusi pazole. Mums pretī traucās vējš — jaukais, nevaldāmais Krievzemes pavasara vējš, vecmātei Pelagejai Ivanovnai no matiem izkrita ķemme, matu pīne atraisījās un lēkāja viņai uz pleca.

—   Kāda joda pēc tu visu naudu nodzer? — es skrie­dams pukojos uz Jegoriču. — Tā ir cūcība. Slimnīcas sargs, bet staigā kā klaidonis.