Atceros pēdējo valsts eksāmenu tiesu medicīnā. Profesors teica:
«Pastāstiet par brūcēm, kas rodas, šaujot no neliela
attāluma.»
Es pašpārliecināti iesāku stāstīt un stāstīju ilgi, mana redzes atmiņa pārslīdēja biezas mācību grāmatas lappusi. Beidzot paguru, profesors nicīgi paskatījās manī un čērkstošā balsī teica:
«Pie brūcēm, kas radušās, šaujot no neliela attāluma, nemēdz būt nekas līdzīgs tam, ko jūs nupat stāstījāt. Cik piecnieku jums ir?»
«Piecpadsmit,» es atbildēju.
Profesors pretī manam uzvārdam ielika trijnieku, un es apstulbis un apkaunots izgāju laukā …
Drīz pēc tam atbraucu uz Murjevu — un nu esmu te viens. Velns zin kas mēdz būt pie nelielā attālumā šautām brūcēm; bet, kad man priekšā uz operāciju galda gulēja cilvēks un tam pār lūpām nāca burzguļainas putas, ko sārtoja asinis, vai es tad apjuku? Nē, kaut gan šim cilvēkam visas krūtis no neliela attaluma bija izārdījušās vilku skrotis^ varēja redzēt plaušas un miesa uz krūtīm karājās lēveriem, — vai es zaudēju galvu? Un pēc pusotra mēneša viņš no slimnīcas aizgāja dzīvs. Universitātē man ne reizes nebija ļauts paturēt rokās ginekoloģiskās stangas, bet šeit, kaut arī drebēdams, es tās uzliku vienā mirklī. Atzīšos, ka bērnu saņēmu gaužām dīvainu; viena galvas puse tam bija uztūkuši, zili sarkana un bez acs. Es pamiru. Kā pa miegam dzirdēju Pelagejas Ivanovnas mierinošos vārdus.