Ārsts klausījās, klausījās, ar izbalējušām ačelēm vērodams mani no spuraino uzacu apakšas, un piepeši teica:
— Tātad jūs viņam izlauzāt zoba alveolu … Jūs lieliski rausiet zobus … Lai paliek tēja, iesim pirms vakariņām izdzersim lāsīti sīvā!
Un mans mocītājs zaldāts tūliņ no manis atstājās uz visiem laikiem.
Ai, atmiņu spogulis! Pagājis gads. I<ā man nāk smiekli, atceroties šo zoba alveolu! Tiesa gan, es nekad nepratīšu raut zobus tā kā Demjans Lukičs. Kur nu! Viņš ik dienas rauj pa pieci gabali, bet es reizi divās nedēļās pa vienam. Un tomēr es to daru tā, ka daudzi mani apskaustu. Arī alveolas vairs neizlaužu, bet, ja ari tas gadītos, es neno« bītos.
Ko nu par zobiem! Kas tikai nav pieredzēts un ko tikai neesmu darījis šai vienreizīgajā gadā!
Istabā bija iezadzies vakars. Jau dega lampa, un es, sūros tabakas dūmos tīdamies, izdarīju kopsavilkumu. Manu sirdi pildīja lepnums. Biju veicis divas gūžu am- putācijas, bet pirkstu amputācijas es nemaz neskaitu. Un abrāzijas. Lūk, man atzīmētas astoņpadsmit reizes. Un bruka. Un traheotomija. Es to izdarīju, un man izdevās. Cik daudz milzīgu strutu perēkļu esmu atvēris! Un pārsējis lūzumus. Ar ģipša un stērķeles pārsējiem. Esmu ievilcis mežģījumus. Intubācijas. Dzemdības. Lai brauc šurp, ar kādām vien grib! Tiesa gan, pie ķeizargrieziena neķeršos. Tādā gadījumā var sūtīt uz pilsētu. Toties likt stangas, iegriezt bērnu vēlamā stāvoklī — cik vien gribat!