PAZUDUSI VĒSTULE

Sens notikums, ko atstāstījis N. baznīcas ķesteris.

Tātad jūs gribat, lai es jums vēl pastāstu par vectēvu? — Kāpēc arī nenovēlēt to prieku, paklausīties jocīgu notikumu? Ech, senatne, senatne! Kāds prieks, kāda nevaldāma brīve pārņem sirdi, kad dzirdi to, kas sen sen, ne gada tam, ne mēneša, noticis pasaulē! Un ja tur vēl iejaukts kāds rada gabals — vectēvs vai vecvectēvs, — nu, tad atmet visam kaut ar roku: lai es aizrītos svētai moceklei Barbarai akafistu lasot, ja tad neliekas, ka lūk, lūk, pats visu to dari, it kā būtu ielīdis senča dvēselē, vai arī senča dvēsele plosītos tevī… Nē, mani visvairāk apstāj mūsu meičas un jaunās sievas; pa­rādies tikai viņām acīs: «Fom Grigorjevič! Fom Grigorjevič! nu pastāsti kādu nebūt šausminošu pasaciņu! pastāsti, pa­stāsti! …» tara—ta—ta, ta—ta—ta, un iet vajā, iet va|ā ,.. Stāstīt, protams, nav žēl, bet paskatieties tik, kas vēlāk ar viņām notiek gultas segās. Zinu gan, ka katra no viņām dreb zem segas, it kā viņu kratītu drudzis, un laimīga būtu ar visu galvu ielīst savā kažokā. Vai žurka pagrabinās gar podu, vai pati kā nebūt ar kāju aizķer krāsns kruķi — dievs esi žēlīgs! drosme papēžos! Bet otrā dienā, it kā nekas nebūtu bijis, uz­mācās atkal no jauna: stāsti viņai drausmīgu pasaku un vairāk neko. Ko gan lai tādu jums pastāstu? Uzreiz nekas neiekrīt prātā … Jā, pastāstīšu jums, kā raganas spēlēja ar nelaiķi vectēvu uz cūkām.