Tikai iepriekš lūdzu jūs, kungi, nepārtraukt mani, citādi iznāks tāda putra, ka kauns būs mutē ņemt. Nelaiķis vectēvs, man jums jāsaka, savā laikā nebija vis vienkāršs kazaks. Zināja, kur likt «to», kur «actiņu». Svētkos tik veikli nolasīja apustuļus, ka dažs labs priestera dēls pat tagad viņam neliktu līdzi. Nu, paši zināt, ka tais laikos, ja savāktu lasīt pratējus no visas Baturinas, tad nebūtu bijis pat vienā cepurē ko likt, — vienā saujā būtu varējuši visus saņemt. Tad ari nav ko brīnīties, ka katrs pretimnācējs sveicināja vectēvu, palocīdamies viņam vai līdz pašai jostas vietai.

Reiz dižciltīgajam hetmanim bija ienācis prātā nezin kāda tur iemesla pēc nosūtīt carienei vēstuli. Toreizējais pulka rakstvedis — lūk, kad tevi jupis, aizmirsies vārds — Pēkšai- nis ne Pēkšainis, Mietnītis ne Mietnītis, Plikvēderis ne Plik- vēderis … zinu tik, ka kaut kā ērmīgi sākās dīvainā palama —   atsauca pie sevis vectēvu un sacīja viņam, ka, lūk, pats hetmanis izrīko viņu par vēstules nonesēju carienei. Vectēvs nemēdza ilgi posties: iešuva vēstuli cepurē, izveda zirgu, no­mutēja sievu un divus savus sivēnus, kā viņš pats mēdza saukt savus puikas, no kuriem viens bija īstais tēvs kaut vai man pašam; un sacēla uz ceļa aiz sevis tādus putekļus, it kā piecpadsmit zēnu būtu sagudrojuši ielas vidū spēlēties mu­džeklī! Otrā dienā, vēl gailis nebija ceturto reizi nodziedājis, vectēvs jau bija Konotopā.