Tobrīd tur bija gada tirgus: uz ielām bija tik daudz ļaužu, ka acis apžilba. Bet tā kā bija agrs, tad visi snauda, izstiepušies uz zemes. Govij blakus gulēja dzērājpuika ar tik sarkanu degunu kā svilpis. Tālāk sēdus krāca sieva, kramiņu, zilumzāļu, skrošu un bubļiku uzpircēja-pārdevēja; zem ratiem gulēja čigāns, uz zivju vezuma — čumaks, uz paša ceļa bija plati ieplētis kājas bārdains moskalis ar jostām un dūraiņiem … nu. visādas salašņas, kā gada tirgos mēdz būt. Vectēvs apturēja zirgu, lai labāki apskatītos. Šai laikā teltīs sāka maz pamazām rasties dzīvība. Zīdietes sāka šķindināties ar pudelītēm; šur tur pacēlās gredzenveidīgi dūmu mākonīši, un sildīto gardumu smarža izplūda pa visu nometni. Vectēvam ienāca prātā, ka viņam nav ne šķiltavu, ne tabakas apgādāts: tāpēc, lūk, gāja paklaiņot pa gada tirgu. Nebija pagājis ne desmit soļu, satiek aizkrācieti. Uzdzīvotājs — jau no sejas redzams! Platās bikses sarkanas kā uguns, zils župans, spilgta, puķaina josta, pie sāniem zobens un vara važiņā pīpe līdz pašiem papēžiem — aizkrācietis kas aizkrācietis! Ek, kur tauta! nostājas, izslējās, nobrauka ar roku brašās ūsas, norībina pakaviem — un laiž vaļā! Un kā vēl dejo: kā viesulis, kājas virpuļo kā vārpstiņa sievu rokās; tver ar roku pa visām banduras stīgām un tūliņ arī, iespraudis rokas sānos, laižas pietupdejā: atskan dziesma — sirds gavilē! ….