«Vai zināt, ka mana dvēsele jau sen pārdota nelabajam?» — «Kas par neredzētu brīnumu! Kas gan savā mūžā nav bijis kādreiz draugos ar nelabo! Tāpēc jau arī vajag uzdzīvot, kā saka, lai izput!» «Ak, zēni, labprāt uzdzīvotu, bet šonakt aptek mans laiks! Ai, brālīši!» viņš iesaucās, sizdams viņiem plaukstās: «ai, neiz- dodiet! palieciet vienu nakti nomodā! mūžam neaizmirsīšu jūsu draudzības!» Kāpēc gan lai nepalīdzētu cilvēkam tādā nelaimē? Vectēvs tieši apgalvoja, ka drīzāk ļaus nogriezt sev matu cekulu no galvas, nekā atļaus velnam ar savu suņa purnu apostīt kristīgu dvēseli.

Mūsu kazaki būtu varbūt jājuši tālāk, ja nakts nebūtu aiz­klājusi visas debesis kā ar melnu segu un laukā nebūtu pa­licis tik tumšs kā zem aitādu kažoka. Notālēm tikai mirgoja uguntiņa, un zirgi, sajuzdami kūts tuvumu, sāka steigties, sacēluši ausis un acīm ieurbušies tumsā. Uguntiņa, likās, nāca pretim, un kazaku priekšā parādījās krodziņš, nošķiebies uz vieniem sāniem kā sieva, kas nāk mājās no jautrām kristī­bām. Tolaik krodziņi nebija tādi kā tagad. Nebija telpas ne tikai kur apgriezties godīgam cilvēkam, uzdejot hopaku vai ābelīti, nebija pat, kur galvu nolikt, kad tajā bija iesities žvingulis un kājas gāja krustām šķērsām. Pagalms viss bija pilns vezumnieku ratiem; nojumēs, silēs, priekšiņā, cits sarāvies, cits izstiepies, krāca kā runči.