Vienīgi tik krodzinieks viens pats pie tauku spuldzītes iegrieza birkā zīmes, cik ceturtdaļu un astotdaļu vedra iztukšojušas vezumnieku galvas. Vectēvs, paņēmis trešdaļ vedra uz trim, aizgāja šķūnī. Visi trīs nolikās blakām. Viņš nebija paspējis vēl ne pagorīties, kad redz, ka viņa biedri jau guļ kā nosisti. Uzmodinājis trešo, viņiem piebiedrojušos kazaku, viņš atgādināja tam biedram doto solījumu. Tas mazliet pacēlās, izberzēja acis un aizmiga no jauna. Ko lai dara, nācās vienam pašam sargāt. Lai kaut kā aizdzītu miegu, viņš apskatīja visus vezumus, apraudzīja zirgus, aizkūpināja kaļķīti, atnāca atpakaļ un nosēdās atkal pie savējiem. Viss bija klusu, tā kā, likās, būtu varējis dzirdēt mušu laižamies. Un, lūk, viņam rādās, ka aiz tuvākā vezuma kaut kas pelēks izbāž ragus… Te acis viņam sāka vērties ciet tā, ka nācās tās ik minūtes izberzēt dūrēm un mazgāt ar degvīna paliekām. Bet, tikko acis mazliet noskaidrojās, viss nozūd. Tomēr pēc kāda brītiņa aiz vezuma atkal parādās rēgs. .. Vectēvs ieplēta acis cik spēdams; bet nolādētais snaudiens ietina visu viņam priekšā miglā; rokas viņam notirpa, galva nokārās un ciets miegs pārņēma viņu tā, ka viņš pakrita kā nosists. Ilgi gulēja vectēvs, un tikai kad saule jau. sāka cepināt viņa noskūto galvas virsu, tikai tad viņš uzlēca kājās.