Nevar teikt, ka nelaiķis vectēvs būtu bijis no bailīgo desmita; gadījās sastapt vilku, tad tieši aiz astes to; dūru cīņā kazaku starpā — visus kā bumbierus noplāja gar zemi. Tomēr drebuļi pārskrēja viņam, kad viņš tik tumšā naktī iegāja mežā. Būtu jel zvaigznīte bijusi pie debesīm! Tumšs un kluss kā vīna pagrabā; dzirdams tikai, ka kaut kur augstu augstu pāri galvai ziemelis staigā pa koku galotnēm un koki klanās kā iereibušu kazaku galvas, čaukstinādami lapām dzērāju runas. Tad uzdvesa tāds aukstums, ka vec­tēvs iedomājās pat par savu aitādas kažoku, un mežā sacē­lās pēkšņi tāds troksnis, it kā dauzītu simt āmuriem, tā ka vectēvam sāka džinkstēt galva. Un it kā rūsa apgaismoja uz brīdi visu mežu. Vectēvs tūliņ ieraudzīja teciņu, kas veda cauri smalkam krūmājam. Turpat bija arī apdegušais koks un ērkšķu krūmi. Viss, viss uz mata tā, kā viņam bija sacīts; nē, krodzinieks nebija viņam samelojis. Tikai ne visai patīkami bija sprausties cauri ērkšķu krūmiem; savu mūžu viņš nebija pieredzējis, ka nolādētie ērkšķi un zari tik sāpīgi varētu durt un plēst: gandrīz ik uz soļa viņam bija vai jāie­kliedzas.