Vezumnieki ilgi domāja, atspieduši zodus uz nūjām, kratīja galvas un teica, ka tādus brīnumus kristīgo zemē nav dzirdējuši, ka velns būtu parāvis hetmaņa vēstuli. Citi turpretim piebilda, ka, ja velns vai moskalis ko nozog, tad ne gailis pakaļ nedzied. Tikai krodzinieks sēdēja kaktā un klusēja. Vectēvs griezās pie viņa. Ja cilvēks klusē, tad, droši vien, viņam daudz kas padomā. Tikai krodzinieks nebija vārdos visai devīgs, un, ja vectēvs nebūtu izvilcis no kabatas piecus zlotus, tad būtu viņa priekšā nostāvējis velti. «Pamācīšu tevi, kā atrast vēstuli,» viņš teica, pavezdams viņu sāņus. Vectēvam sirds kļuva vieglāka. «Redzu jau no acīm. ka esi kazaks, ne sieva. Ievēro! Netālu no krodziņa ceļš iegriežas pa labi mežā. Tikko metīsies krēsla, posies ceļā. Mežā dzīvo čigāni un iznāk no savām alām kalt dzelzi tādā naktī, kad vienīgi tik raganas jāj uz saviem krāsns kruķiem. Ar ko viņi īstenībā ņodarbojas, tas tev nav jāzina. Mežā daudz klaudzēs, tikai neej uz to pusi, no kurienes nāk klaudzieni; bet tev priekšā būs maza teciņa gar apdegušu koku; ej pa šo teciņu, ej, ej … Ērkšķi tevi durstīs, biezi lazdu krūmi aizkrustos ceļu — bet tu tik ej; kad būsi nonācis pie nelielas upītes, tad tikai vari apstāties. Tur tu arī ieraudzīsi to. kas tev vajadzīgs. Neaizmirsti tik kabatās paņemt līdzi to, kam kabatas jābūt. Tu saproti, šo mantu labprāt ieredz kā cilvēki, tā velni.» To teicis, krodzinieks iegāja atpakaļ savā būdā un negribēja vairs ne vārda runāt.