Staņislavs Lems
PETAURA medības
PĀRBAUDĪJUMS
— Kursant Pirks!
Ēzeļu Pļaviņas balss izrāva viņu no sapņu dzelmes. Tieši tobrīd Pirkss iztēlojās, ka skapja dziļumā viņa veco civiltērpa bikšu pulksteņkabatiņā atrodas divas kronas. Skanoša, aizmirsta sudraba monēta. Vēl pirms mirkļa viņš bija pārliecināts, ka tur nekā nav, — varbūt vienīgi kāda veca pasta kvīts, — taču pamazām sāka ticēt, ka monēta tur ir, un, kad Ēzeļu Pļaviņa nosauca viņa vārdu, Pirkss bija par to pilnīgi pārliecināts. Var teikt, viņš skaidri sajuta tās apaļumu un redzēja, kā tā izspiežas kabatiņā. Viņš varētu aiziet uz kino, un viņam vēl
paliktu pāri puskrona. Bet, ja noskatītos tikai hroniku, tad paliktu pāri pusotras, no šīs summas vienu kronu viņš pataupītu, bet pārējo naudu nospēlētu automātos. Ja automātā kaut kas aizķertos un tas sāktu birdināt monētas — tieši atvērtā plaukstā, — bet Pirkss tikko spētu tās bāzt kabatās un atkal pastiept roku… Smigam taču tā gadījās! Pirkss jau liecās zem negaidītās bagātības smaguma, kad Ēzeļu Pļaviņas balss izgaisināja viņa sapņus.
Pasniedzējs kā parasti salika rokas aiz muguras un, pārnesis ķermeņa svaru uz veselo kāju, jautāja: