— Ko jūs darītu, ja, atrazdamies patruļā, sastaptu kuģi no citas planētas?
Kursants Pirkss pavēra muti, it kā gribēdams izgrūst no tās atbildi. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram nav ne vismazākās nojausmas, kas jādara, sastopot raķetes no citām planētām.
— Es tuvinātos… — viņš sacīja dobjā, neparasti rupjā balsī.
Kursanti saspringa. Visi sajuta, ka gaidāms kaut kas interesantāks par lekciju.
— Ļoti labi, — tēvišķīgā tonī noteica Ēzeļu Pļaviņa. — Un tālāk?
— Piebremzētu… — izgrūda kursants Pirkss, juzdams, ka jau sen pārkāpis savu zināšanu robežas. Viņš drudžaini meklēja tukšajā galvā kaut kādus paragrāfus no grāmatas «Kā uzvesties Kosmosā». Viņam likās, ka šo grāmatu viņš savu mūžu nav redzējis.
Pirkss kautrīgi nodūra acis un tad pamanīja, ka Smiga viņam kaut ko saka — tikai ar lūpām. Pirms priekšā teiktā jēga nonāca līdz Pirksa apziņai, viņš skaļi atkārtoja:
— Es stādītos viņiem priekšā.
Viss kurss iesmējās kā viens cilvēks. Ēzeļu Pļaviņa kādu mirkli valdījās, bet tad arī viņš sāka smieties. Taču drīz vien viņš atkal kļuva nopietns.
— Rīt jūs ieradīsieties pie manis ar kuģa žurnālu … Kursant Berst!
Pirkss apsēdās tā, it kā krēsls būtu pagatavots no stikla, kas nav vēl pilnīgi atdzisis.