Stāstīja, ka tā izdarījis mazais Džerkess; kad instruktors viņam pieskāries, viņš iepīkstējies, ka viņam briesmīgi kutot, un viss beidzies laimīgi. Bet Pirkss neizskatījās pēc tāda, kam varētu kutēt. Viņš to zināja, un tādēļ šai ziņā viņam nebija nekādu ilūziju. Viņš turēja špikeri labajā rokā un, vienīgi aptvēris, ka vajadzēs sarokoties ar visiem trim pavadītājiem, pārlika to kreisajā rokā, bet kuģa žurnālu — no kreisās labajā. Šādi manipulējot, viņš neviļus sašūpoja tērauda platformu, un tā sāka līgoties kā tramplīns. Pēkšņi pretējā pusē atskanēja soļi. Pirkss uzreiz nevarēja ieraudzīt instruktorus: zem angāra velves bija tumšs.
Visi trīs kā vienmēr bija švītīgos formas tērpos, it īpaši Šefs. Bet viņam, kursantam Pirksam, mugurā bija kombinezons, kas arī nepiepūsts izskatījās kā divdesmit kopā salikti regbija vārtsarga tērpi, turklāt augstās apkakles abās pusēs nokarājās gari
interkoma [1] un ārējā radiofona vadu gali, pie kakla kūļājās skābekļa šļūtene ar uzgriezni, muguru spieda rezerves balons; Pirksam bija velnišķīgi karsti dubultajā pretsviedru veļā, bet visvairāk traucēja ierīce, kas ļāva lidojuma laikā nokārtot savas vajadzības uz vietas, neizejot laukā (starp citu, vienpakāpes raķetēs, ar kurām dodas izmēģinājuma lidojumos, nav kur iziet laukā).