Viņš stāvēja uz atsperīgā dēļa virs četrdesmit metru dziļa bezdibeņa un centās īsināt laiku, prātodams, vai viņu pārmeklēs, — diemžēl tas gadījās. Izmēģinājuma lidojumos kursanti ņēma līdzi visneiedomājamākos un stingri aizliegtos priekšmetus — sākot ar degvīna blašķēm un beidzot ar košļājamo tabaku un pazīstamu meiteņu fotogrāfijām. Nemaz jau nerunājot par brikiem. Pirkss ilgi meklēja vietu, kur varētu paslēpt briku. Viņš bija slēpis to kādas piecpadsmit reizes — zābakā zem papēža, starp divām zeķēm, aiz zābakstulma, kombinezona iekškabatā, mazajā zvaigžņu atlantā — tādus atlantus atļāva ņemt līdzi; nebūtu slikti, ja viņam būtu bijis briļļu futrālis, bet, pirmkārt,
tam vajadzētu būt milzīgam futrālim un, otrkārt, Pirkss brilles nenēsāja. Brīdi vēlāk viņš aptvēra, ka, ja viņš tās nēsātu, viņu nebūtu uzņēmuši Institūtā.
Tātad viņš stāvēja uz tērauda dēļa, gaidīdams abus instruktorus un Šefu, taču visi trīs nez kāpēc kavējās, lai gan starts bija nolikts deviņpadsmitos četrdesmit, bet tagad jau bija deviņpadsmit divdesmit septiņas. Viņam ienāca prātā, ja atrastos kāds gabaliņš leikoplasta, briku varētu pielīmēt padusē.