«Ziemeļamerikas Vēstnesis», nespēdams samierināties ar to, ka tāds gods ticis Anglijai, pārvērta Fērgusona ieceri anekdotē un lūdza viņu šī jaukā ceļojuma laikā nolaisties ari Amerikā.
Vārdu sakot, par Fērgusona pārdrošo pasākumu rakstīja visi zinātniskie žurnāli, sākot ar «Evaņģēlisko Misiju Ziņām», beidzot ar «Alžīrijas un Koloniju Vēstnesi», sākot ar «Kristīgās Ticības Propagandas Hronikām», beidzot ar «Misionāru Baznīcās Ziņotāju», nemaz nerunājot par laikrakstiem visā pasaulē.
Londonā, tāpat kā citur Anglijā, tika slēgtas derības par milzu summām: cilvēki derēja par to, vai tāds doktors Fērgusons vispār eksistē, vai tā nav tikai mistiska izgudrota persona; derēja arī par pašu ceļojumu, pēc dažu
domām — tas varēja notikt, pēc citu domām — nevarēja; daudzi derēja par ceļojuma izdošanos vai neizdošanos, par doktora Fērgusona laimīgas atgriešanās iespējām. Derību grāmatā ierakstīja ievērojamas summas, tāpat kā jātnieku sacīkstēs Epsomā.
Tā doktors Fērgusons ieinteresēja visus, gan ticīgos,, gan neticīgos, gan profānus, gan zinātniekus; pašam nejaušot, viņš bija kļuvis par dienas varoni. Paskaidrojumus par savu. ekspedīciju Fērgusons labprāt sniedza katram. Viegli pieejams — viņš izturējās brīvi un vienkārši. Ne viens vien drosmīgs piedzīvojumu meklētājs bija ar mieru dalīties viņa slavā un ceļojuma briesmās, taču doktors visus atraidīja, nepaskaidrojot noraidījuma cēloņus.