Kad Dika saimniecības vadītāja vecā Elspete grasījās iebilst, ka avīzes ziņa neatbilst patiesībai, Diks viņu pārtrauca:
— Ko niekus! It kā es nepazītu savu draugu! Vai tas neizskatās tieši pēc viņa? Ceļot pa gaisu! Skat, ko sadomājis — sacensties ar ērgļiem! Nu nē, tas nenotiks! Gan es pratīšu viņu aizkavēt! Ja ļaus viņam vaļu, viņš kādā jaukā dienā aizlaidīsies uz Mēnesi!
Tai pašā vakarā Diks Kenedijs satraukts un izmisis devās uz galveno dzelzceļa staciju un, iekāpis vilcienā, nākamajā dienā ieradās Londonā.
Trīs ceturtdaļstundas vēlāk ormanis viņu aizveda uz doktora Fērgusona nelielo mājiņu Grieķu ielā, SOho skvēra tuvumā. Šķērsojis lieveni, skots savu ierašanos pavēstīja ar pieciem spēcīgiem dūres sitieniem durvīs.
Durvis atvēra pats Fērgusons.
— Diks? — bez īpaša pārsteiguma viņš iesaucās. .
>— Diks gan, — Kenedijs atbildēja.
— Dārgo Dik, kā tu gadījies Londonā pašā ziemas medību sezonā?
— Kā redzi — esmu Londonā.
— Un kādā nolūkā?
— Lai aizkavētu nedzirdētu neprātību.
— Neprātību?
— Vai tas, ko raksta avīzēs, ir taisnība? — rādīdams draugam «Daily Telegraph», Kenedijs vaicāja.
— A, re, par ko ir runa! Jāatzīst, ka avīzes nav visai taktiskas. Bet sēsties taču, dārgo Dik!
— Es nesēdēšu. Vai tiešām tu gribi doties šajā ceļojumā?