— Ja tev nav iebildumu, dārgo Dik, darīsim to pie
brokastgalda.
Draugi apsēdās viens otram iepretī pie maza galdiņa, uz kura bija nolikta sviestmaižu kaudze un milzīga tējkanna.
•— Dārgo Semjuel, — mednieks uzsāka, — tava iecere ir neprāts. Tā ir nereāla. Tā nav nopietni ņemama, un tu to nespēsi īstenot.
— Vispirms jāmēģina, tad jau redzēsim, — doktors atteica.
— Bet tieši mēģināt nav nekādas vajadzības, — Kene- . dijs neatlaidās.
— Saki, lūdzams, •— kāpēc gan ne?
— Tāpēc, ka pastāv dažādas briesmas un šķēršļi.
— Šķēršļi tāpēc vien radīti, lai tos pārvarētu, — Fērgusons nopietni iebilda, — bet, kas attiecas uz briesmām, — kurš gan no tām ir pasargāts? Dzīvē viss saistīts ar briesmām; ļoti bīstami var būt arī apsēsties pie galda, uzlikt galvā cepuri.,. Kam jānotiek, no tā neizvairīties; nākotnē vajag saskatīt tagadni, jo nākotne tā pati tagadne vien ir,^kaut mazliet attālināta.
— Nu, protams! — paraustīdams plecus, Kenedijs iesaucās. — Tu, kā vienmēr, esi fatālists.
•— Jā gan, .kā Vienmēr, tikai vārda labākajā nozīmē. Tāpēc nepūlēsimies izdibināt, ko liktenis mums gatavo. Atcerēsimies angļu jauko sakāmvārdu: «Tas, kuram nolemtas karātavas, nekad nenoslīks.»
Kenedijs nezināja, ko atbildēt, bet viņš tomēr atrada ne mazums viegli iedomājamu argumentu, taču tie bija pārāk gari, lai tos šeit citētu.