—   Gluži otrādi, tieši par to ir jādomā.

:— Nē, dārgo Dik. Esmu nolēmis nešķirties no aero- stata, iekams nebūšu sasniedzis Āfrikas rietumu piekrasti. Sēžot aerostatā, man radušās neskaitāmas iespējas; bez tām es pakļautos briesmām un dabiskiem šķēršļiem tāpat kā iepriekšējās ekspedīcijās. Aerostatā man nebūs jābīs­tas ne no karstuma, ne no lietus gāzēm, ne no vētras un sausuma, man nekaitēs ne klimats, ne plēsīgie zvēri un pat ne cilvēki. Ja man kļūs pārāk karsti, es uzlidošu aug­stāk, ja vēsi — nolaidīšos zemāk; ja ceļā gadīsies kalns, pacelšos virs tā, ja aiza — lidošu tai pāri, ja upe — šķēr­sošu to; ja uznāks negaiss, izlauzīšos mākoņiem cauri un lidošu virs tiem; ja mani pārsteigs lietus gāze, es kā putns planēšu ārpus tās. Es došos uz priekšu, nepazīstot noguruma, un, ja apstāšos, tad nevis lai atpūstos. Es lidošu virs nepazīstamām pilsētām. Orkāna ātrumā pacel­šos vai nolaidīšos tieši virs pašas zemes, un Āfrikas karte atvērsies man acu priekšā kā milzu atlanta lappuse.,.

Fērgusona runa krietno Kenediju saviļņoja. Viņš ska­tījās Semjuelā ar sajūsmu un bailēm un šķita jau šūpo­jamies mākoņos…

—   Pag, pag, dārgo Semjuel, varbūt tu esi atradis līdzekli, kā vadīt balonu? — Kenedijs vaicāja.

—   Nē taču, tā ir utopija.

—   Kā tad tu lidosi?

—   Lidošu, paļaujoties uz providenci, bet katrā ziņā no rietumiem uz austrumiem.