— Kā tā?'
— Es paļaujos uz pasātiem, kuru virziens allaž ir nemainīgs.
— Re, kā … — iegrimdams domās, Kenedijs novilka. — O, patiesi gan! Pasāti… nu, protams … katrā ziņā,.. ļoti iespējams … tas jau ir kaut kas…
— Mans labais draugs, )ā tas jau ir kaut kas, tad ar to pietiek! Anglijas valdība manā rīcībā nodevusi transportkuģa Turklāt esam vienojušies, ka ap to laiku, kad sasniegšu Āfrikas rietumu piekrasti, tur kursēs trīs vai četri kuģi. Tātad ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem es būšu Zan- zibārā. Tur iepildīšu savā balonā gāzi, un no turienes mēs lidosim… .
— Mēs? … — Diks atkārtoja.
— Vai tiešām tev vēl ir kādi iebildumi? Runā taču, draugs Kenedijl
— Iebildumi? Man to ir vesels tūkstotis! Bet sāksim kaut vai ar šo: tu vēlies izpētīt Āfrikas zemi, tu ceri pacelties un nolaisties pēc paša vēlēšanās, bet vai tu varēsi to izdarīt, neizlietojot gāzi? Kā man zināms, cita paņēmiena pagaidām nav bijis, un tieši tas aizvien radījis šķēršļus ilgiem pārlidojumiem gaisā.
— Dārgo Dik, es teikšu tikai to, ka nebūs jāzaudē neviens gāzes atoms, neviena tās molekula.
— Un tu varēsi nolaisties pēc vēlēšanās?
— Varēšu.
— Kā tu to izdarīsi?
— Tas ir mans noslēpums, dārgais draugs. Paļaujies uz mani, un lai mana devīze «Excelsior/» kļūst arī tavējā.