1859. gadā Francijas valdības uzdevumā uz Hartumu pa Sarkano jūru devās Gijoms Ležāns divdesmit viena ekipāžas vīra un divdesmit kareivju pavadībā, tomēr, ku­ģojot pa Nīlu, viņš netika tālāk par Gondokoro, kur dum­pīgās nēģeru ciltis apdraudēja viņiem dzīvību. Līdzīgi Nīlas izteku pūlējās atrast d'Eskeiraka de Lotīra ekspe­dīcija.

Ceļotājus katrreiz bija aizkavējusi viena un tā pati lik­tenīgā robeža; Nērona sūtņi esot sasnieguši devīto para* lēli; tātad astoņpadsmit gadsimtos bija apgūtas tikai pie­cas sešas paralēles, proti, trīssimt vai trīssimt sešdesmit ģeogrāfiskās jūdzes.

, Vairāki ceļotāji, lūkodami atrast Nīlas izteku, par iz­ejas punktu bija izvēlējušies Āfrikas austrumu piekrasti.

Skots Brjūss, kura ceļojums ilgst no 1768. gada līd2 1772. gadam, izbrauc no Abesīnijas ostas Masavas, šķērso Tigrē apgabalu, apmeklē Aksuma drupas, saskata Nīlas izteku tur, kur tās patiesībā nav, un neko nopietnu ne­panāk.

1844.    gadā anglikāņu misionārs doktors Krapfs nodi­bina misiju Mombasā netālu no Zanzibāras un kopā ar mācītāju Rebmanu atklāj divus kalnus trīssimt jūdžu at­tālumā no krasta; tie ir Kilimandžāro un Kenija kalni, kuros vēlāk uzkāpj Heiglins un Torntons.