1845. gadā francūzis Mezāns viens pats izceļas krastā pie Bagamojo iepretī Zanzibārai un aiziet līdz Dželamo- rai, kur mežoņu cilts viršaitis liek viņu nežēlīgi noslepkavot.
1859. gada augustā jaunais hamburdzietis Rošērs kopā ar arābu tirgotāju karavānu sasniedz Njasa ezeru un guļot tiek nogalināts.
Beijdzot 1857. gadā bengāliešu armijas leitnanti Bērtons un Spīks Londonas ģeogrāfu biedrības uzdevumā dodas uz Āfrikas Lielajiem ezeriem; 17. jūnijā viņi atstāj Zan- zibāru un ceļo taisnā virzienā uz austrumiem.
Pēc četru mēnešu grūta gājiena, kad viņu bagāža ir izlaupīta un pavadoņi noslepkavoti, Bērtons un Spīks nonāk tirgotāju un karavānu apmešanās vietā Kazehā; tā atrodas Mēness kalnu apgabalā; tur viņi vāc vērtīgus .materiālus par iezemiešu paradumiem, valdību, reliģiju, par šīs zemes faunu un floru; pēc tam ekspedīcija dodas uz pirmo no Lielajiem ezeriem — Tanganjiku, kas atrodas starp trešo un astoto dienvidu paralēli. To viņi . sasniedz 1858. gada 14. februārī. Šeit mūsu ceļotāji iepazīst dažādas piekrastes ciltis, no kurām vairums ir kanibāli. Izbraukuši no turienes 26. maijā, viņi atgriežas Kazehā 20. jūnijā. Tur Bērtons saslimst un vairākus mēnešus pavada gultā; izmantojot šo laiku, Spīks noiet vairāk nekā trīssimt jūdžu uz ziemeļiem līdz Ukereves ezeram, ko sasniedz 3. augustā; tačņ viņam izdodas redzēt tikai to ezera daļu, kas atrodas uz dienvidu platuma 2°30'.