Stāsta, ka reiz kāds anglis ieradies Šveicē ar īpašu nolūku — apskatīt Ženēvas ezeru; viņš iekāpis karietē, kur sēde'kļi izvietoti sānos kā omnibusā, un neviļus apsēdies ar muguru pret ezeru; kamēr kariete mierīgi braukusi apkārt ezeram, mūsu anglis ne reizi nav pagriezis galvu, lai uz to paskatītos, bet, atgriezies dzimtenē, lielā sajūsmā stāstījis par tā skaistumu.
Turpretī doktors Fērgusons savos ceļojumos bija ļoti vērīgi lūkojies apkārt un redzējis daudz. Starp citu, vērīgums bija viņam ļoti raksturīgs, turklāt mēs pamatoti varam piebilst, ka viņš bija mazliet fatālists, varbūt pat visai pārliecināts, jo paļāvās uz likteņi un providenci; doktors nereti apgalvoja, ka ceļojumos viņu velk dīvaina vara, stiprāka par paša gribu, tāpēc, šķērsojot zemeslodi, viņš atgādinot lokomotīvi, kas pati nav spējīga izvēlēties • virzienu un ir spiesta traukties pa sliežu ceļu,
«Es nesekoju savam ceļam, ceļš seko man,» viņš mēdza izteikties.
Tagad paskaidrosim, kāpēc Karaliskās ģeogrāfu biedrības sapulcē klausītāju aplausus doktors Fērgusons uzņēma tik vēsā mierā: lepnība viņam bija sveša un iedomība jo vairāk, viņš pacēlās pāri tādiem dzīves sīkumiem. Neuzskatīdams savu priekšlikumu seram Frensisam M, i. ne par ko sevišķu, Fērgusons neievēroja, cik stipri tas ietekmējis klātesošos.