Baltais cilvēks bija gluži slims. Viņš pats saviem spēkiem vairs nespēja paiet, un viņu nesa uz pleciem sprogains melns mežonis, kura ausu galiņi bija tā sadurstīti un izstiepti, ka viens bija pavisam saplaisājis, bet otrā bija ievērts no koka iz­griezts, vismaz trīs collu plats koka gredzens. Saplaisājušais ausu galiņš bija no jauna caurdurts, šoreiz tajā bija ievērta īsa māla pīpe. Mežonis bija neizsakāmi netīrs. Viņa miesa spīdēja no taukiem, un viņam nebija nekādu drēbju, tikai šaura, netīra lupata ap gurniem. Tomēr baltais cilvēks cieši turējās uz sava improvizētā zirga kailās muguras. Lāgiem viņa galva aiz nogu­ruma nespēkā krita melnā mežoņa sprogainajās krēpēs. Bet pēc īsa brīža viņš to atkal pacēla un miglainu skatu raudzījās kokospalmās, kuru galotnes klusi līgojās tveicējošā un ņirbošā gaisā. Baltais cilvēks bija ģērbies plānā kreklā, ap gurniem bija apjozis garu kokvilnas audekla gabalu, kas stiepās līdz ceļiem. Galvā viņam bija novalkāta kovboja cepure. Patronu josta un liela kalibra automātiskais revolveris ar dažām rezerves aptve­rēm papildināja viņa apģērbu. Visas aptveres bija pielādētas, un kuru katru bridi tās bija liekamas lietā.

Aiz viņiem vilkās melns mežoņu zēns, gadu četrpadsmit vai piecpadsmit vecs, nesdams karsta ūdens spaini, dažas zāļu bundžiņas un citus medikamentus.