Viņi iznāca pa maziem pītiem vārtiņiem un gāja pa pašu saules tveici cauri tikko stādīto palmu rindām, kuras vēl nemeta ēnas. Sakarsētajā gaisā nemanīja ne mazākās vēja pūsmas, un gaiss tādēļ bija spiedīgs un pretīgas smirdoņas pilns. No turienes, kurp viņi gāja, bija dzirdamas mežonīgas gaudas. Varēja domāt, ka tur spīdzina ļaudis vai ka tur skumst grēcinieku dvēseles. Drīz kļuva redzamas niedrāju barakas. No turienes arī nāca vaidi un kliedzieni, žēlabas un gaudas no nepanesamām fiziskām mokām, saplūz- damas vēl ar citiem žēliem, nomāktiem vaidiem. Baltais cilvēks nodrebēja, iedomājoties, ka viņam jālien iekšā šajā ellē. Bridi viņam likās, ka viņš neizturēs un zaudēs samaņu. Beran- das plantācijas bija skārusi Zālamana salu briesmīgā nelaime, dizentērijas epidēmija, un viņam, baltajam cilvēkam, vienam pašam vajadzēja cīnīties ar šausmīgo slimību. Lai nelaime būtu pilnīga, arī viņš pats saslima.
Barakas durvis bija ļoti zemas. Bet baltais cilvēks nenokāpa no mežoņa muguras, tikai pieliecās, un viņi laimīgi tika barakā iekšā. Viņš paņēma no zēna pudelīti ar ožamo spirtu, paoda, lai mazliet atspirgtu, jo viņam bija jāiztur mokošs un smags brīdis. Tad viņš uzkliedza: "Mierā!" - un troksnis apklusa. Gar telts malām bija platas, mazliet ieslīpas lāvas, un tām gar malu gāja šaura eja. Uz lāvām gulēja ap divdesmit melno mežoņu, cieši, cits citam blakus.