"Varbūt "Džessi", bet varbūt arī kāds cits burinieks," beidzot Vaijaberi teica pavisam nomāktā balsī.
Ar lielām pūlēm baltais cilvēks paliecās līdz gultas malai un nolaida kājas uz grīdas. Pie krēsla turēdamies, viņš piecēlās un lēni vilkās uz durvju pusi, stumdams pa priekšu krēslu un atbalstīdamies uz tā ar visu spēku. Pa vaigiem aumaļām lija sviedri, un krekls bija gluži slapjš. Ticis līdz balkona vidum, viņš apstājās. Ar pUlēm atsēdās krēslā un galīgā nespēkā atslīga pret krēsla atzveltni. Bet jau pēc dažiem mirkļiem viņš atkal saņēmās. Kalps nolika tālskati uz balkona margām, bet baltais lēni virzīja tālskati uz vienu un otru pusi, meklēdams apvāršņa malā baltas buras. Beidzot ieraudzīja un sāka vērīgi lūkoties.
"Nē, tā nav "Džessi"," viņš pavisam mierīgi sacīja. "Tā ir "Malakula"!"
No krēsla viņš pārsēdās uz kušeti turpat blakus. Trīssimt pēdu no balkona lēzenajā krastā jūra skaloja nelielos viļņus. Pa kreisi bija redzama balta svītra, kas rādīja sēkli pie Belsunas upes grīvas. Tālāk bija redzami Savo salas kalni. Taisni priekšā Floridas sala, kuru no Gvadalkanāras atdalīja divdesmit jūdžu plats jūras šaurums, bet pa labi no Floridas salas tikko varēja saredzēt Malaitas salas miglainās kontūras. Malaita ir mežonīga sala, cilvēkēdāju perēklis, kur mūžīgi laupa un slepkavo.