Baltais uz sava "zirga" atstāja baraku un bija atkal saules staru tveicē. Viņš cieši apķērās mežonim ap kaklu un elpoja ar pilnu krūti. Bet tveicīgais gaiss tikai kaltēja plaušas. Viņš uz mirkli zaudēja samaņu. Tā viņi gāja līdz mājām. Mazākā gribas piepūle bija nepanesamas mokas. Un tomēr viņam bija visu laiku jādomā, jārīkojas, jāsasprindzina griba. Par nešanu viņš melnajam iedeva glāzi degvīna. Viņa mājas kalps Vaija- beri atnesa ūdeni un sublimātu, un viņš rūpīgi, no galvas līdz kājām, nomazgājās šai dezinficējošajā šķidrumā. Tad ieņēma hlorīdu, paraudzīja pulsu, ielika padusē termometru un, smagi pūzdams, likās gultā. Bija pēcpusdiena, un viņš šodien jau trešo reizi bija apstaigājis slimos. Viņš pasauca kalpu:

"Paņem lielo tālskati un paraugies, vai neredz "Džessi"," viņš pavēlēja.

Vaijaberi paņēma tālskati, izgāja uz balkona un skatījās uz apvāršņa malu.

"Tālumā redzams burinieks," viņš ziņoja. "Liekas, ka "Džessi"."

Baltais atvieglots nopūtās.

"Ieskaties labi. Ja tā ir "Džessi", dabūsi piecus tabakas sainīšus."

Brīdi viss bija klusu. Baltais nepacietīgi gaidīja.