Rejs Bredberijs
PIENEŅU vĪns
Volteram A. Bredberijam — ne tēvocim, ne ari brālēnam, bet izdevējam un draugam
PIENEŅU VlNS
Rīts bija kluss, tumsas apņemtā pilsēta mierīgi dusēja. Gaisā strāvoja vasaras elpa, vējš bija glās- maini maigs un zemes dvaša mierīga, silta un rāma. Tik vien bija kā jāpieceļas un jāizliecas ārā pa logu, lai īsti izjustu, ka ar šo brīdi patiešām sākas brīve un dzīve, ka pienācis pirmais vasaras rīts.
Divpadsmit gadu vecais Duglass Spouldings, tikko kā atvēris acis, lāvās vasaras rītausmas šūpām. Viņš gulēja torņa istabiņā, kas pacēlās pāri visai pilsētai, un, peldot gaisā jūnija vējā, sajuta sevī maģisku spēku. Naktī, kad koki saplūda kopā, viņš pārlaida skatienu kā bākas staru pār šalcošo gobu, kļavu un ozolu jūru. Bet tagad…
— Pasaulīt, — Duglass čukstēja.
Priekšā visa vasara, gara virtene dienu, kas nemaz nebija saskaitāmas. Viņš redzēja savas rokas kā dievam Šivam steidzot visu satvert un gūt, raut persikus, skābus ābolus un naktsmelnas plūmes. Viņš
dzīvos pa mežu, krūmu un upju valstību. Ar prieku drebināsies sarmotā ledus nama durvīs. Un vēl jo labprātāk cepināsies līdz ar desmit tūkstošiem cāļu vecāsmātes virtuvē.