Bet tagad — pie darba!
Reizi nedēļā viņam atļāva atstāt tēti, māmiņu un brālīti Tomu guļam mazajā namiņā tepat līdzās un jozt šurpu uz vectēva torni augšā pa tumšajām vītņu kāpnēm, lai pārnakšņotu šai burvju mītnē starp pēr- koņiem un nakts vīzijām, bet rītos, pirms sākās piena pudeļu dzilkstošā klinkstēšana, viņš ķērās pie maģiska rituāla.
Stāvot tumsā pie atvērta loga, viņš dziļi ievilka un izpūta elpu.
Ielu laternas pēkšņi nodzisa kā melnā tortē iespraustas sveces. Vēl un vēlreiz viņš izpūta elpu, un debesīs sāka bālēt zvaigznes.
Duglass pasmaidīja. Tad pacēla pirkstu.
Tur un, lūk, tur. Bet tagad šeit un šeit…
Rīta krēslā uzdzirkstīja dzelteni kvadrātiņi — šur tur sāka mirkšķināt māju logi, un tad pēkšņi uz mos- tošās zemes tālumā uzspridza vesels pudurksnis.
— Pavēlu visiem nožāvāties! Visiem piecelties!
Lielā māja lejā sāka atdzīvoties.
— Vectēv, izņem zobus no glāzes! — Duglass brītiņu nogaidīja. — Vecmāmiņ un vecvecmāmiņ, sāciet cept pankūkas!
Vējš iznēsāja pa gaiteņiem ceptas mīklas kairo smaržu, kas rosīja no miega viesos atbraukušās krustmātes, tēvočus, māsīcas un brālēnus.