©
Duglass paņēma dzeltenu pieccentu bloknotu. Izvilka dzeltenu Taikonderogas zīmuli. Atšķīra bloknotu. Nolaizīja zīmuli.
— Tom, tu ar savu statistiku esi man iedevis varenu ideju. Tagad es arī tā darīšu, turpmāk visu pierakstīšu. Ja padomā, tad katru vasaru mēs darām daudz ko tādu, ko esam jau darījuši.
— Piemēram, ko, Dug?
— Piemēram, taisām pieneņu vīnu, pērkam jaunas tenisa kurpes, laižam gaisā pirmo petardi, taisām citronu limonādi, velkam ārā no kājām skabargas, lasām meža vīnogas. Un tā gadu gadā, atkal un atkal, tieši tāpat kā iepriekšējā. Tā ir vasaras viena puse, Tom.
— Bet otra?
— Otra ir viss tas, ko mēs darām pirmoreiz.
— Piemēram, ēdam olīvas, jā?
— Nē, kaut kas daudz lielāks un svarīgāks. Kad mēs, piemēram, atklājam to, ka tētis un vectēvs nezina visu.
— Viņi zina visu, ko vien var zināt, to nu tev derētu iegaumēt.
— Nestrīdies, Tom, tas jau man ierakstīts «Atklājumos un atradumos». Visu viņi nezina. Bet tas ir dabiski. Arī to es esmu atklājis.
— Kādas vēl blēņas tev tur sarakstītas?
— Es esmu dzīvs.
— Ha, tad ta atklājums!
— Es to apzinos, es to izjūtu, — lūk, tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Daudz ko no tā, ko cilvēks dara, viņš pats it nemaz neapzinās.