Vecais vīrs pasniedza viņam sarakstu.

—     Te tev būs desmit šodien veicamu uzdevumu. Kad būsi tos izpildījis, mēs esam kviti un tu esi brīvs.

—     Paldies, mister Senderson! — Duglass metās uz durvīm.

—   Pagaidi! — vecais vīrs iesaucās.

Duglass apstājās un pagriezās atpakaļ.

—     Nu, kādas tās ir? — misters Sendersons, viņam pieliecies, noprasīja.

Duglass paskatījās uz savām kājām, kuras jau brida pa upēm un joza līdzi vējam, kas rautin rāva ārā no pilsētas. Tad pacēla skatienu uz veco vīru. Zēna acis staroja, lūpas kustējās, taču viņš nespēja izteikt ne vārda.

—     Vai žiglas kā antilopes? — vecais vīrs, nolaiz­dams acis uz viņa kājām, jautāja. — Kā gazeles?

Duglass padomāja, paminstinājās un aši pamāja. Un vienā stiepienā bija prom. Kaut ko nočukstēja, apcir­tās un aizdrāza. Durvīs neviena vairs nebija. Tenisa kurpju dipoņa izgaisa svelmē.

Misters Sendersons stāvēja spožajā saulē pie dur­vīm un klausījās. Viņš atcerējās šo skaņu no sense­niem laikiem, kad bija vēl sapņotājs zēns. Zem debe­sīm lēkāja mazi draiskuļi un, diedzot pa krūmiem, pa koku apakšām, atstāja vienīgi dipoņas atbalsi.

—     Kā antilopes, — misters Sendersons nomurmi­nāja. — Kā gazeles …

Viņš pacēla Duglasa pamestās ādas kurpes, smagas no sen aizmirstām lietavām un sen kusuša sniega. Tad atvirzījās no kvēlošās saules un viegliem, klu­siem soļiem domīgi atgriezās civilizācijā …