Viņam pa labi roki sēdēja misters Tresijs Tapmens, pārāk jūtīgais Tapmens, kas mīlestības lietās - visinteresantākajā un piedodamākajā no cilvēka vājībām - brieduma gadu gudrībai un pieredzei pievienoja zēna jūsmu un dedzību. Laiks un labs uzturs bija licis izplūst kādreiz romantiskajam stāvam; melnā zīda veste bija nemitīgi pletusies platumā; collu pēc collas zelta pulksteņa ķēde, kas atradās zem tās, bija pazudusi no Tapmena redzes loka, un prāvais zods bija pamazām pārvēlies pār balto kaklasaiti, bet Tapmena dvēsele nepazina pārmaiņu - tās valdošā kaislība vēl arvien bija skaistā dzimuma apbrīnošana. Pa kreisi savam lielajam vadonim sēdēja poētiskais Snodgrass un aiz tā sportiskais Vinkls, pirmais poētiski ietinies noslēpumaini zilā mētelī ar suņādas apkakli, bet otrais ar savu personu pagodināja jaunus, zaļus mednieka svārkus, rūtainu kaklautu un cieši piegulošas drapa bikses.

Mistera Pikvika runa šajā gadījumā līdz ar tai sekojošām debatēm ir ierakstīta kluba protokolos. Gan runa, gan debates stipri atgādina citu slavenu biedrību diskusijas, un, tā kā vienmēr ir interesanti salīdzināt izcilu cilvēku darbību, mēs ievietojam šo ierakstu arī šinīs lappusēs.

«Misters Pikviks atzīmēja (saka sekretārs), ka slava esot mīļa katra cilvēka sirdij.

Poēta slava esot mīļa viņa drauga Snodgrasa sirdij; siržu iekarotāja slava līdzīgā kārtā esot mīļa viņa draugam Tapmenam; un viņa drauga Vinkla krūtīs valdot vēlēšanās iemantot slavu visos sporta veidos uz zemes, gaisā un ūdenī. Viņš (misters Pikviks) negribot noliegt, ka viņam piemītot cilvēciskas kaislības un cilvēciskas jūtas (piekrišanas saucieni), - iespējams, ka arī cilvēciskas vājības (skaļi saucieni: «Nē!»), - taču to gan viņš gribot: ja arī kādreiz no viņa krūtīm esot izlauzušies iedomības liesma, tad vēlēšanās pirmām kārtām darīt labu cilvēcei to vienmēr esot sekmīgi apslāpējusi.