Jūtos kaisli savaldzināts:

Pirmo reizi mīlu es!

Zudis laimes laiks mans zuzdams,

Kad, vēl mīlu nesajuzdams,

Viju pantus bezbēdīgs,

Kad, vēl teātrī vai ejot

Izpriecās, vai ballēs dejot,

Rotāju kā zefīrs dīks,

Vai kad Amoram par spīti

Kādu draisku skaistulīti

Lēmu karikatūrai.

Bet es pārāk agri smēju,

Vēso prātu pazaudēju

Tagad arī pats, ak vai!

Galā smiekli, brīve īsta,

Gudros Katonus pat nīstu,

Tagad Seladons man draugs!

Kopš es Natāliju viedu,

Kura Tālijai nes ziedu, —

Tikai Kupidons man jauks!

Natālij, ar sirdi grūtu

Lai man mīlu atklāt ļauts;

Pirmoreiz es sarkdams jūtu,

Sievas skats kā prātu jauc.

Un, lai kur es ietu, būtu,

Tevi atceros arvien.

Pienāk nakts, un tevi vien

Redzu pusmiegā kā mānā.

Mīļās augums tērpā plānā

Blakus nostājas man liegs.

Maigu, biklu elpu manu,

Vingro krūšu drebēšanu,

Kas tur krēslā bal kā sniegs,

Acis pievērtās, kas lēnām

Aizvelkas ar klusām ēnām.

Sirdi spārno mīlas prieks.

Un nu lapenē es drīkstu

Būt ar tevi… Mīlā tvīkstu,

Trīsu, mokos, ilgās nīkstu …

Pēkšņi uztrūkstos … Kas tas?

Tukšs mans kakts un tumsā aužas.

Nopūta no krūtīm laužas,