Miegs no plakstiem projām raušas,

Aši spārnos paceļas.

Kaisle aug un aug arvienu,

Kvēlo miesa, nogurst prāts,

Mīlas liesmās kveldināts,

Kāri tīkojot tik vienu, •—

Taču, ko, to nez vai kāds

Savai iecerētai acīs

Spēj bez aplinkiem gan sacīt.

Gan es atzīšos kaut kā!

Vīrs, kas iemīlējies dāmā,

Domās alkst pēc nezināmā,

Raug, par ko es brīnos tā!

Kaut es apmetnī kā rakars,

Cepuri uz vienas auss,

Tā kā Filimons, kad vakars

Nolaižas pār zemi gauss,

Spētu satvert mīļās roku,

Stāstīt savas mīlas mokas,

Lūdzot: kļūsti mana! jā?

Un kaut tu Nazora būtu,

Mīlas valgos sapītā,

Kas man maigus skatus sūta …

Kaut es būtu Aizbildnis,

Kuram uztic Rozinīti.

Ļaunam liktenim par spīti

Vecis parūkainais šis

Roku stiepj no pleda kāri,

Baltu, tvirtu krūti skar .. .

Kaut es būtu . . . Bet vai pāri

Jūrai tikt bez laivas var?

Un, pēc tevis mīlā tvīkstot,

Dziļā vientulībā nīkstot,

Ilgās nomokās man sirds.

Bet vai, Natālij, tu jūti,

Kas tavs Seladons tāds ir?

Un, man šķiet, tev nojaust grūti,

Kam no tavas mīlas šķirts

Paliek viņš. Ak burve saldā,

Paklausies, jo tas nav viss.

Ne pār seraļu es valdu,

Ne es smaidīgs ķīnietis,