Strauta dzidrā straume skrien,

Stabulēja naktī vēlā

Iemīlējies ganiņš viens.

Skumji dunot, skaņas žēlās

Lejās atbalsoja vēl.

Te no alas laukā rausās

Tas, kam draiskie fauni klausa,

Venēru kas cienī kvēls, —

Bakha sveicējs Ermijdēls.

Rožu ziediem ragi vīti,

Efeja tam matus sedz,

Vīna maisu piepildītu

Satīram uz pleciem redz.

Atspiedies uz nūjas gala,

Jautrā prātā arīdzan,

Meža dievs tad krūmu malā

Klausījās, kā dziesma skan,

Ko te naktij pauda gans.

«Līksmē aizritušās dienas!

Sapnis vien kam bijāt gan

Un kā ēna zudāt man

Dziļā tumsas bezgalībā?

(Skumjās dziedāja tā gans.)

Ai! kad naksnīgajā krēslā

Mēness noslēpumains ir,

Tumši ēnaina un vēsa,

Liegi snaužot, klusē birzs,

Šurp, kur stundas ātri skrēja,

Mēdzu maigo Hloju vest.

Kurš man līdzināties spēja?

Hlojai mīļš tad biju es.

Tagad mokas ciešu klusi,

Strauts un mežs vien sāpes nes,

Prieka nav uz pasaules …

Hloja draugu pievīlusi!…

Nemīlams … nu mīļais es!…»

Pārtrūkst melodijas saldās

Dziedonim un stabulei •—

Sirmā birzī klusums valda;

Strautā viļņi tikai dej,

Un pa zariem lēni maldās

Smaržīgs pavasara vējš …