PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS
HERBERTS VELSS
PRIEKŠVĀRDS
1866. gads… Automobiļi un lidmašīnas, telefoni, radio un televīzija, atomreaktori un kibernētika, automātika un kosmiskā tehnika cilvēkiem tolaik nerādījās pat sapņos. Planētas karti izraibināja balti plankumi. Zemeslode šķita gandrīz neaptverami liela. Tāpat kā faraonu laikos, vergu darbs daudzās zemēs bija ikdienišķa parādība. Taču Rietumeiropā, īpaši Anglijā, jau varēja manīt ne mazumu jaunās, industriālās civilizācijas pazīmju. Idillisko lauku klusumu aizvien biežāk pāršķēla lokomotīvju svilpes. Birmingemas, Mančestras un Sefildas debesīs rūpnīcu skursteņi ievilka arvien treknākas dūmu švīkas. Kardifas un Ņūkāslas šahtās neapklusa ogļraču cirtņi. Dārdēja metāls, un čīkstēja celtņi. Ostās piestāja tāljūras kuģi — gan burinieki, gan arī tvaikoņi. Pilsētas apauga ar pelēcīgi drūmām strādnieku nomalēm…
Tomēr 1866. gadā, kad piedzima puisēns, ko vecāki nokristīja par Herbertu Džordžu un kas vēlāk ieguva pasaules slavu kā Herberts Velss, arī Anglija lielā mērā vēl bija vecā dzīves ritma, veco tikumu varā. Londona, kuras ielu kolorītu noteica majestātiski omnibusu un kebu kučieri, pastīvi džentlmeņi melnos cilindros un vienmuļi divstāvu nami, kas jūdžu jūdzēm virknējās cits aiz cita, — šī Londona mūsdienu cilvēkam būtu atgādinājusi drīzāk attālu provinci nekā impērijas metropoli un pasaules mēroga lielpilsētu.